Dažreiz ticēt kaut jel kam ir grūti.
Cilvēki tevi ignorē, ir pārāk aizņemti viens ar otru, uzrodas tikai ja no tevis kaut ko vajag vai arī vienkārši aizmirst par tevi. It feels as if you were lost in gigantic labyrinth and everyone who just a moment ago were calling your name and trying to find you were gone away and you were the only one who was left behind.
Tādos brīžos liekas, ka viss ir bezjēdzīgi, bet tomēr kaut kas tura mani pie šī bezjēdzīguma piesaistītu. Varbūt tās ir vienkārši pieradums, vai arī tas, ka bail, ka pēc tā vairs nekas nebūs. lai nu kā, bet te nu es esmu un cenšos noticēt, ka kaut jel kam ir jēga.